Sadkurtine – izdomāts atslēgvārds

Sadkurtine ir izdomāts atslēgvārds lauka eksperimenta ietvaros! Eksperiments veikts pētījumā par uzraudzības kapitālismu!

Tālāk sekos aptuveni 2000 vārdu garš teksts kas satāv no dažādu autora darbu mikšļa. Šajā mikslī vārds Sadkurtine iestarpināts 6 reizes, jo tas ir optimālais atslēgvārdu daudzumums uz šāda izmēra tekstu.

Sadkurtine Pētījums par informācijas cenzēšanu bakalaura darba Sabiedrības pārmaiņas uzraudzības kapitālisma ietekmē ietvaros!

Google projekta “Finierzāģis” (Project Jigsaw – angļu val.) aprakstā, cita starpā minēts, ka Google sadarbībā ar kompāniju Moonshot CVE un citiem sadarbības partneriem identificē nevēlamu saturu un šī satura meklētāji tiek novirzīti uz citiem, google prāt, drošiem resursiem (Google, b.g.). Tas tiek saukts par pāradresācijas metodi (The redirect method – angļu val.). Interesanti, ka aplūkojot atskaiti kas publicēta Moonshot CVE tiešsaistes vietnē par pabeigtajiem projektiem, acīs krīt fakts ka lielākā daļa projektu ir virzīti uz “galēji labējo” ekstrēmisma satura pāradresāciju, tai pat laikā, visā projekta pastāvēšanas vēsturē nav atrodams neviens projekts kas virzīts uz “galēji kreiso” ekstrēmisma satura pāradresāciju. Nevilšus rodas iespaids ka “galēji kreisais” ekstrēmisms nemaz nepastāv sadkurtine.

Ļoti labi apzinos, ka ultra-kreisi-liberāli noskaņotajās un politiski uzlādētajās Vācijas augstskolās ikviens darbs par šādu tematu ir bīstams. Ja vien nepopularizē Sandras Hārdingas (Sandra Harding) sieviešu stāvokļa teoriju (women’s standpoint theory) vai jebkādu citu  radikālā feminisma mācību kas uzsver sieviešu apspiesto stāvokli, tu riskē iekulties nepatikšanās. Brīvi paužot savas domas es uzliktu sev neaptēsta ortodoksa birku, tas labākajā gadījumā sadkurtine.

Par Lomām Ģimenē

Domāju, tradicionālās vīriešu sieviešu lomas savā būtībā nav sliktas, kaut arī modernie feminisma pārstāvji cenšas tās nozākāt.

Tā saucamajos “sieviešu žurnālos” tiek forsēts viedoklis, ka mūsdienās, tas it teju vai negods būt mātei un mājsaimniecei. Tomēr, ja sieviete no šāda dzīvesveida – pavadot un sagaidot bērnus no skolas, gatavojot maltīti un apdarot mājas soli – gūst piepildījumu un viņas vīrs spēj to nodrošināt, kāpēc to nedarīt?

Mēs bieži mēģinām pārprogrammēt to, kas mūsos ielikts no dabas, taču vai tas vienmēr ved labā virzienā? Tas ka sieviete nedara “vīriešu darbus” nenozīmē ka viņai nav teikšana ģimenē.

Lai arī ko teiktu feminisma pārstāvji, uzskatu ka funkcionālistu Talkota Pārsona (Talcott Parsons) un Roberta Beils (Robert Freed Bales) teorija par dzimumu lomām joprojām ir aktuāla. Proti, viņi uzskatīja ka vīrietim un sievietei katram ir specializēti uzdevumi un privilēģijas.  Autori  noradīja,  ka lielākajā daļā sabiedrību vīrietis pilda instrumentālā līdera lomu, vadot ģimenes ekonomiskās funkcijas, savukārt sieva uzskatāma par ekspresīvo līderi, kura pārziņā – rūpes par ģimeni (Parsons & Bales, 1955, p. 16).Sadkurtine.

Atskatoties pagātnē var pieņemt ka šāds lomu sadalījums labvēlīgi ietekmē laulību stabilitāti un ilgnoturību.

Apzinos ka šāds apgalvojums ir klaji spekulatīvs, bet mūsdienās rietumu valstīs vērojamā augstā laulību šķiršana un vientuļo vecāku ģimeņu skaits liecina, ka mākslīgi radītā spriedze starp vīriešiem un sievietēm nebūt neveicina ģimenes stiprību.

Vēsturiski Latvijā, vismaz tās rietumu daļā, varas sadale ģimenē vienmēr ir bijusi diezgan vienlīdzīga. Vīrieši darīja smagos lauku darbus, kamēr sievietes bija atbildīgas par mājas saimniecības vadīšanu. Nozīmīgi lēmumi ģimenē bieži vien tika pieņemti kopīgi. Tas labi aprakstīts latviešu literatūras klasiķu – Edvarda Virzas un Aleksandra Grīna darbos.

Līdz ar to, manuprāt, šāda diskusija par lomu sadali ģimenē, vismaz Latvijā ir mākslīgi uzspiesta. Nenoliedzami, mūsdienās sieviete var sevi apliecināt darba tirgū un nopelnīt tikpat vai vēl vairāk par vīrieti. Tas var novest pie lomu maiņas, kad vīrietis rūpējas par bērniem un saimniecību, bet sieviete vairāk par ģimenes budžetu.

Vai tas stiprina ģimenes? Es nezinu. Manuprāt, pienākumu dalīšanā būtisks ir tas, kā partneri izjūt savas attiecības.

Parasti, attiecības nonāk krīzes situācijā, ja kāds no pāra saprot, ka viņš visu dara viens pats. Tāpēc partneriem vajadzētu būt elastīgiem un palīdzēt viens otram, nevis ignorēt, norādot, ka tas nav viņa Sadkurtine pienākums.

Nekad nevajag uzstāt uz burtisku pienākumu izpildi, piemēram, ja sievai nav spēka, tad vīrs var nomazgāt traukus, un ja vīrs nav mājās, sieva var ieskrūvēt lampiņu.

Pārmaiņas ģimenes institūtā

Kā uzsvērts pētījuma “Latvijas ģimenes paaudzēs 2018” ievadā, ģimenes dzīve visos laikos ir bijis sabiedrības pārmaiņu spogulis. Mūsdienu cilvēka dzīves cikli būtiski atšķiras no iepriekšējām paaudzēm. Jauniem cilvēkiem šobrīd ir daudz vairāk iespēju, taču  ir  arī  daudz  izaicinājumu,  īpaši  tad,  ja  viņi  mēģina  sabalansēt  darba,  ģimenes  un sabiedrisko dzīvi (LU FSI, 2019).

Nav noslēpums ka pēdējo 10-20 gadu laikā strauji mazinās ģimenes kā sociālā institūta nozīme sabiedrībā. Latvijā šis process notiek lielākoties iespaidojoties no valdošajām tendencēm Eiropā un Amerikā. Tradicionālas ģimenes vērtības tiek sistemātiski grautas gan  Holivudas filmās gan arī dažādas kvalitātes TV raidījumos. Paralēli tiek popularizētas homoseksuālu pāru tiesības stāties likumīgā laulībā ar visām no tās izrietošajām sekām. Tradicionālā baznīcas autoritāte ir drastiski mazinājusies un tā saucamās “tradicionālās vērtības” tiek aizstātas ar jaunām.

Būtībā tiek kultivēts viedoklis ka ģimene nav mērķis, bet tikai līdzeklis, lai katrs ģimenes loceklis varētu justies labāk. Šādu uzskatu rezultātā aizvien biežāk publiskajā telpā dzirdam stāstus par šķiršanos, kas notiek it kā bez nopietna iemesla. Abi vai viens no laulātajiem vienkārši vairs neizjūt sevis piepildījumu šādās attiecībās. Un pāri vairs negrib pielikt pūles lai attiecības restartētu kā tas bija vēl pavisam nesen. Šķiršanās ir padarīta pat vieglu un sabiedrībā nenosodītu rīcību, vienalga vai tev ir bērni vai nav.

Tātad primārā lieta ir katrs ģimenes loceklis atsevišķi, un tikai pēc tam visa ģimene kopā. Tas cita starpā arī ir novedis pie situācijas kad tradicionālās ģimenes ir tikai viens no daudziem ģimeņu veidiem, jo bez tradicionālās ģimenes (vīrietis, sieviete un bērni) paralēli eksistē citas formas: viena sieviete un bērni; viens vīrietis un bērni; divas sievietes un bērni; divi vīrieši un bērni; vīrietis, divas sievietes un bērni; sieviete, divi vīrieši un bērni; divi vīrieši, divas sievietes un bērni; māsa (vai brālis), kas palīdz māsai audzināt bērnus utt.

Dažās Eiropas valstīs tiek iets vēl tālāk un publiskajā telpā nereti vārds “ģimene” tiek aizstāts ar vārdu “mājsaimniecība”. Piemēram Vācijā tik lietots vārds “Haushalt”. Šis jēdziens  sevī ietver gan tradicionālās ģimenes, gan oficiāli nereģistrētas ģimenes, gan vientuļo vecāku ģimenes gan arī tā sauktās jauktās jeb paplašinātās ģimenes.  

Līdz ar izmaiņām ģimenes institūtā ekonomiski un demogrāfiski attīstītajās valstīs, tostarp arī Latvijā valdošais ir t.s. modernais dzimstības tips, kas raksturīgs ar to, ka ģimenes pašas regulē sev bērnu skaitu. Faktiski iespēja un prasme regulēt bērnu skaitu ģimenēs mūsdienu modernajā sabiedrībā novedusi pie tā, ka tagad ģimenēs vidēji ir viens, maksimums divi bērni. Zema dzimstība ir raksturīga ne tikai Latvijai, bet arī visām pārējām Eiropas valstīm. Kā trāpīgi uzsvērts analītiskajā ziņojumā “Latvijas ģimenes paaudzēs 2018”, iepriekš par nesatricināmiem uzskatīto tradicionālās ģimenes pamatu transformācija ir loģisks vispārējā modernizācijas procesa iznākums. Šis process tika nosaukts par Otro demogrāfisko pāreju(turpmāk –ODP) (LU FSI, 2019).

Tā saucamā Pirmā  demogrāfiskā  pāreja (PDP) paredz  tā  saucamā  līdzsvara punkta  sasniegšanu,  kurā  iedzīvotāju  ataudzi  nodrošina  vienkārša  paaudžu  aizvietošana.

Otrās  demogrāfiskās  pārejas  koncepcijas  autori uzskata ka PDP bija tikai sākums jaunai demogrāfiskai realitātei. Tai raksturīga dzimstība zem ataudzes, noturīgas saites iziršana starp laulību un dzimtes turpināšanas procesu un partnerattiecību formu daudzveidība (Lesthaeghe, 2014).

Personīgi es sliecos piekrist šīs koncepcijas pārstāvjiem. Pastāvošās realitātes apstākļos, kad individuāla, egoistiska  savu vēlmju apmierināšana skaitās norma, lai mūsdienās vecākiem būtu bērni (vai pirmais bērns), tiem ir jāapmierina kāda vecāku vajadzība. Tās vajadzības, kādas bērni apmierināja agrāk (ekonomiskās, sociālās nodrošināšanas, informācijas apmaiņas), tagad nepastāv.

Taču bērni arī kulturāli attīstītam cilvēkam ir vajadzīgi, un tos viņam nevar aizstāt ne visinteresantākais darbs, ne vaļasprieks, ne mantas, ne bērnu aizstājēji (suņi, kaķi vai citas dzīvas radības). Manuprāt, cilvēks pilnvērtīgs var justies tikai tad ja bez sabiedriskā gandarījuma tas gūst arī tīri personīgu gandarījumu tādās intīmās jūtās kā tīra, beznosacījuma mīlestība kāda var būt tikai vecākiem pret bērniem. Tomēr nepretendēju uz absolūto patiesību jo apzinos ka dažādas ģimenes dažādi saprot to, kāpēc tām vajadzīgi bērni.

Varbūt šīs modernās tendences nav bīstamas (vismaz pagaidām) lielajām nācijām, bet mazām nācijām šāda attieksme un vērtību maiņa var būt letāla. Tādēļ ikvienas valdības uzdevums būtu mēģināt ja ne tās apturēt, tad vismaz bremzēt. Mums vajadzētu mācīties no citu kļūdām, galu galā ne viss kas der draudzīgajai Eiropai, der arī mums.

Es nenoliedzu ka cilvēkus nedrīkst dalīt nedz pēc rases, reliģijas, vecuma, nedz pēc ticības vai seksuālās orientācijas, tomēr uzskatu ka Latvija tagad vairāk kā jebkad agrāk nepieciešamas stipras, noturīgas un laimīgas ģimenes ar bērniem un valsts pienākums ir tās stiprināt. Tikai tā mēs varam garantēt savas nācijas un valsts pastāvēšanu arī tuvākajā nākotnē,

 Nav noslēpums ka bērni prasa ģimenei ne tikai materiālas dabas izdevumus, bet arī  laiku viņu apkopšanai un audzināšanai. Tas daļēji atrauj vecākus no sabiedriskās un kultūras dzīves, no dažādiem vaļaspriekiem, liek sašaurināt draugu un paziņu loku. Līdz ar to valdībām būtu jāspēj rast viedus kā kompensēt šīs un citas grūtības, kas rodas līdz ar bērnu aprūpi Sadkurtine.

Tomēr, lai arī cik bēdīgi viss izskatās tagad, es esmu optimists. Realitāte ir plūstoša un vērtības mainās. Tieši tāpat kā postmodernitāte nomainīja modernitāti. Kaut kas pavisam cits nāks postmodernitātes vietā.

Izmantotā literatūra

Appelrouth, S., & Edles, L. (2011). Sociological Theory in the Contemporary Era: Text and Readings. Thousand Oaks: Sage.

Nagl-Docekale, H. (2011). FEMINISTISKĀ FILOSOFIJA. FILOSOFISKĀS LEKCIJAS RĪGĀ. Rīga: LU FSI.

Parsons, T., & Bales, R. (1955). Family, socialization andinteraction process. Glencoe: Free Press.

Leave a comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *