Margadops! Izdomāts atslēgvārds

margadops

Margadops ir izdomāts atslēgvārds! Viens no digitāla laikmeta  neapstrīdamākajiem faktiem ir tas, ka mēs dzīvojam laikā, kad informācija par cilvēku ikdienas darbībām tiek ievākta, apkopota un saglabāta vairāk kā jebkad cilvēces vēsturē (Andrejevic, 2012).

Pasaule pēdējos pāris simts gados jau ir pieredzējusi trīs rūpnieciskās revolūcijas, kas izraisīja graujošus lēcienus rūpnieciskajos procesos, kā rezultātā ievērojami palielinājās produktivitāte. Pirmā revolūcija uzlaboja efektivitāti, izmantojot hidroenerģiju, palielināja tvaika enerģijas izmantošanu un izstrādāja darbgaldus. Otrā atnesa elektroenerģiju un masveida ražošanu, izmantojot montāžas līnijas. Trešā vēl vairāk paātrināja automatizāciju, izmantojot elektroniku un interneta tehnoloģijas.

XXI gadsimta pirmās desmitgades iezīmēja jaunas, vēl nebijušas tehnoloģiskās iespējas saslēgt vienotā tīklā visu un visus. Tādejādi radās iespēja apkopot un analizēt milzīga apjoma datus.

Tāpēc pašreiz mēs esam liecinieki ceturtajai rūpniecības revolūcijai. Nereti šo revolūciju dēvē par Lielo datu (Big data – angļu val.) revolūciju kas saistīta ar hipersavienojamību un margadops: cilvēku, organizāciju un objektu savstarpējās savienojamības eksponenciālo pieaugumu. Tieši šī hipersavienojamība rada līdz šim vēl cilvēcei nepiedzīvojošu datu apjomu par visu un visiem. Tas savukārt ir novedis pie jauna fenomena ko dēvē par “Uzraudzības kapitālismu”  (Surveillance Capitalism – angļu val.)

Interneta un Informācijas tehnoloģiju attīstība norisa tik ātri ka Lielo datu revolūcijas sākumposmā vairums sabiedrības locekļu vienkārši neizprata šī fenomena ēnas puses – margadops.

Ne tikai sociologiem, bet arī statistiķiem, ekonomistiem un daudzu citu zinātņu pārstāvjiem, kā arī lielajam vairumam sabiedrības locekļu nākotne likās rožaina. Operējot ar apjomīgu un precīzu informāciju par pagātnes darbībām iespējams precīzāk novērot sakarības, atrast novirzes un izskaitļot nākotnes iespējamības.

Ierindas sabiedrības loceklis redzēja tikai pozitīvos ieguvumus, un bažas par privātuma ….

 Tomēr daba tukšumu nemīl un kapitālisms arī ne. Daži, nenoliedzami gudri uzņēmēji saskatīja datos ienesīgu izejvielu kas pieejama bez maksas. Tādejādi radās pilnīgi jauns ekonomiskais modelis, kas balstīts uz iespēju ikvienu reklāmu individuāli pielāgot tās audiencei. Tas panākams ar detalizētas informācijas apkopošanas par lietotāju (lasi audiences) dzīvi, uzvedību un vēlmēm.

Uzraudzības kapitālisma pionieri atrada veidus kā iegūt šo informāciju par pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Pie tam bieži, it sevišķi Lielo datu revolūcijas sākumposmā, šī informācija tika iegūta bez audiences piekrišanas, izmantojot caurumus cilvēku zināšanās un likumdošanā.

Brīdī kad sabiedrības gaišākie prāti attapās un sāka celt trauksmes zvanus, bija jau par vēlu. Uzraudzības kapitālisma pionieri Google un Facebook jau bija izauguši par milzīgām, miljardus vērtām korporācijām ar budžetiem kas pārsniedz daudzu attīstītu valstu rocību. Ar nežēlīgu biznesa metožu, lobiju kā arī labdabīgu idiotu palīdzību tiek iznīcināta konkurence, ietekmēts sabiedrības viedoklis un uzpirktas valdības. Visiem ir jābūt saslēgtiem tīklā – uzraudzības kapitālisti mēdz uzsvērt šī procesa neizbēgamību.

Hipersavienojamība ir vairāk nekā tehnoloģiska tendence, tā ir kultūras nosacījums, un uzņēmējiem nav citas izvēles kā pielāgoties (The Economist Intelligence Unit, 2014).

Kā vēlāk precīzi definēja Šošana Zubova (Shoshana Zuboff), uzraudzības kapitālisms ir negodīga kapitālisma mutācija, ko raksturo cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta bagātības, zināšanu un varas koncentrācija (Zuboff, 2019, lpp. 9).

Un tā šobrīd, fonā skanot vārgajām trauksmes cēlāju balsīm, ar joni attīstās “lietu inetrnets” (Internet of Things (IoT) – angļu val.). IoT savieno esošos sociālos tīklus ar visu pārējo, tādejādi, būtībā kļūstot par galveno struktūru, kas uztur jauno digitālo ekonomiku. IoT un sociālie tīkli tandēmā ar Big Data analytics un viedajām lietojumprogrammām, kas savienotas “mākonī”, veido hipersavienojamības laikmeta mugurkaulu. Tas ir margadops.

Kā jau ierasts, uzraudzības kapitālisti apgalvo ka šis process novedīs pie līdz šim vēl nebijušas mūsu dzīves uzlabošanas. Tiesa, tie noklusē to ka tas arī novedīs pie pilnīgas privātuma zaudēšanas.

Vinstons Čērčils (Winston Churchill) reiz teica:  “Mēs veidojam savas ēkas un pēc tam tās veido mūs” (Churchill, 1943). Nemanāmi, “atvērtā, hipersavienotā sabiedrība” ir kļuvusi par “uzraudzības sabiedrību”( surveillance society – angļu val), kurā uzraudzības sensori iestrādāti  ne tikai ierīcēs, kuras mēs identificējam kā datu ražotājus (datori un mobilie tālruņi), bet arī neuzkrītoši iebūvēti visparastākajās sadzīves iekārtās, piemēram putekļu sūcējā vai ledusskapī. Hipersavienojamības virsmērķis ir ne tikai izzināt mūsu uzvedību, bet arī iejaukties mūsu, kā patērētāju un pilsoņu, uzvedībā un pat mainīt to.

Lai arī pētījumi par uzraudzības sabiedrību un privātumu jau ir veikti pirms tam, tomēr uzraudzības kapitālisma koncepts ir jauns. Līdz šim Latvijas akadēmiskajā vidē nav veikti pētījumi nedz par uzraudzības kapitālismu kā tādu, nedz arī par to kā privātums tiek uztverts Latvijā.

Neskatoties uz savu pieredzes trūkumu un apzinoties visas iespējamās grūtības, tomēr uzņemšos celmlauža lomu.

Šī bakalaura darba mērķis ir rosināt diskusiju vismaz Latvijas topošo sociologu aprindās par to kā Latvijā tiek uztverts uzraudzības kapitālisms un kā tas iespaido privātumu. Dotais pētījums varēs kalpot par pamatu vai izejas punktu tālākajiem darbiem par doto tēmu.

Savukārt šī ieraksta mērķis ir pārbaudīt kā tiek cenzēta informācija.

Margadops ir atslēgvārds!

Tātad šī pētījuma objekts ir Latvijas sabiedrība, pētījuma priekšmets – uzraudzības kapitālisms un tās sekas Latvijā.

Šī darba galvenie pētnieciskie jautājumi ir:

Kas ir privātums mūsdienu sabiedrības izpratnē

Kā sabiedrība izjūt uzraudzības kapitālisma sekas?

Kādas ir galvenās problēmas kas radušās uzraudzības kapitālisma rezultāta

Bakalaura darba mērķa sasniegšanai izvirzīti sekojoši uzdevumi:

  1. Sniegt socioloģiski teorētisku skaidrojumu par uzraudzības kapitālismu un privātuma jēdzienu balstoties uz Šošanas Zubovas (Shoshana Zuboff), Marka Andrejjeviča (Mark Andrejevic) un Maikla Fokalta (Michel Foucault) darbiem.
  2. Izzināt kā uzraudzības kapitālisms ietekmē sabiedrībā pastāvošo morāli, tradīcijas un citus uzvedību noteicošos faktorus.
  3. Izpētīt kā Latvijas sabiedrība uztver pašreizējās personu datu vākšanas un izmantošanas tendences.

Pētījuma  metodes – pētījumā  tiks  izmantota  kvalitatīvā  pētnieciskā  pieeja, veicot kontenta analīzi un daļēji strukturētas intervijas kā arī kvantitatīvā pētnieciskā pieeja veicot anketēšanu.

Pētījums sastāv no ievada, četrām daļām un nobeiguma. Pirmajā daļā sniegti uzraudzības kapitālisma un privātuma  socioloģiski teorētiskie skaidrojumi balstoties uz Šošanas Zubovas, Maikla Fokalta un citu autoru darbiem. Otrajā nodaļa apskatīta uzraudzības kapitālisma uzņēmumu darbība Latvijā. Trešajā nodaļā aprakstīta pētījuma metodoloģija un dots pētījuma instrumentārijs. Ceturtajā nodaļā apkopti rezultāti. Nobeigumā apkopoti autora secinājumi par pētījuma tēmu.

Redzēsim vai atslēgvārds Margadops parādīsies google meklētājā.

  1. Lūdzu, raksturo jēdziena „projekts” būtību?

Projekts ir savstarpēji saistītu darbu kopums ar skaidri definētu rezultātu tā izejā

un skaidri noteiktu mērķi ieejā. Projekta izejā tiek noteikts vēlamais rezultāts, ar

kuru projekta mērķis tiks pilnībā vai daļēji sasniegts. Tie abi ir izmērāmi.

2. Lūdzu, definējiet, ko nozīmē jēdziens „tailorings”?

Procesu, kurā projekta fāžu modeli piemēro projekta uzdevumam, angliski sauc par tailoringu. Latviešu valodā to varētu tulkot kā „pielāgošana”.

3. Lūdzu, pamatojiet, kāpēc projekta kontrolings nepieciešams visa projekta darbības laikā?

Projekta kontrolings nodrošina projekta caurskatāmu virzību uz mērķi. Tas kalpo lai nodrošinātu projekta mērķu sasniegšanu, veicot faktisko datu vākšanu, to salīdzināšanu ar sasniedzamiem rezultātiem pēc plāna, noviržu analīzi, korektīvo priekšlikumu izstrādi, novērtēšanu, pasākumu plānošanu izmaiņu ieviešanai projektā.

Projekta kontrolinga procesa īpatnība ir tā, ka viena projekta laikā kontrolings notiek vairākkārt, piemēram, projektiem, kuri notiek ilgāku laiku, tas var atkārtoties ik pa 3 nedēļām. Projekta kontrolings pavada projektu visā tā eksistēšanas laikā.

Projektu kontrolinga process realizējas pa apli un tajā tiek veiktas šādas pamatfunkcijas:

• projekta kontrole, kad notiek faktisko datu vākšana par izpildītiem darbiem,

izmaksām un laiku, šo datu salīdzināšana ar datiem pēc plāna, noviržu

konstatācija un to analīze;

• projekta regulēšana, kad notiek korektīvo pasākumu plānošana un to

akceptēšana;

• projekta plānu korekcija, kad projektu sākotnējie un arī iepriekšējā

kontrolinga procesa laikā jau reizi koriģētie plāni tiek izmainīti;

• atskaites sastādīšana par projekta kontrolinga rezultātiem, kurā iekļauj

noviržu trendanalīzi.

4. Kurš projekta vadīšanas procesā ir svarīgākais mērķis/ķi?

Projektu vadīšanas procesa svarīgākie mērķi ir radīt strukturizētus nosacījumus projekta mērķu sasniegšanai un nodrošināt pārskatāmu projekta risinājumu realizāciju un kārtējo projekta darbu koordināciju

5. Lūdzu, shematiski attēlojiet (var but zīmēts vai citadi attēlots) projekta koordinācijas procesu  (ietverot – projekta uzdevuma devējs; – projekta komanda; – projekta komandas dalībnieki; – projekta izpildītāji; – ārējā vide; citi elementi)?

Visvienkāršāk projekta koordināciju atspoguļo Venna diagramma.

Detalizētāks projekta koordinācijas zīmējums var variēt no projekta uz projektu. Piemēram klasiska “agile” IT projekta koordinācijas shēma izskatās šādi:

Tagad atkal jauzraksta atslēgvārds margadops.

KritērijiRaksturo katru kritēriju
S-pecific – KONKRĒTSProjekta pasākumu laikā Iemācīt vismaz 5% pilsētas iedzīvotājus izmantot plastmasas pudeles vertikālo dārzu veidošanā.
M-easurable – IZMĒRĀMSProjekts ir izmērāms saskaitot cik cilvēki kopumā piedalījās projekta pasākumos.
A-chievable – SASNIEDZAMIemācīt vismaz 5% pilsētas iedzīvotājiem projekta pasākumu apmeklēšanas laikā veidot vertikālos dārzus izmantojot plastmasas pudeles ir reāli sasniedzams.
R-ealistic – REĀLSIemācīt vismaz 5% pilsētas iedzīvotājiem projekta pasākumu apmeklēšanas laikā veidot vertikālos dārzus izmantojot plastmasas pudeles ir reāli sasniedzams.
T-ime-bound – IEKĻAUJAS LAIKĀLaiks ir projekta pasākumu norises laiks.

Vēlreiz margadops un vēl pāris rindkopas.

Kā uzsvērts pētījuma “Latvijas ģimenes paaudzēs 2018” ievadā, ģimenes dzīve visos laikos ir bijis sabiedrības pārmaiņu spogulis. Mūsdienu cilvēka dzīves cikli būtiski atšķiras no iepriekšējām paaudzēm. Jauniem cilvēkiem šobrīd ir daudz vairāk iespēju, taču  ir  arī  daudz  izaicinājumu,  īpaši  tad,  ja  viņi  mēģina  sabalansēt  darba,  ģimenes  un sabiedrisko dzīvi (LU FSI, 2019).

Nav noslēpums ka pēdējo 10-20 gadu laikā strauji mazinās ģimenes kā sociālā institūta nozīme sabiedrībā. Latvijā šis process notiek lielākoties iespaidojoties no valdošajām tendencēm Eiropā un Amerikā. Tradicionālas ģimenes vērtības tiek sistemātiski grautas gan  Holivudas filmās gan arī dažādas kvalitātes TV raidījumos. Paralēli tiek popularizētas homoseksuālu pāru tiesības stāties likumīgā laulībā ar visām no tās izrietošajām sekām. Tradicionālā baznīcas autoritāte ir drastiski mazinājusies un tā saucamās “tradicionālās vērtības” tiek aizstātas ar jaunām.

Būtībā tiek kultivēts viedoklis ka ģimene nav mērķis, bet tikai līdzeklis, lai katrs ģimenes loceklis varētu justies labāk. Šādu uzskatu rezultātā aizvien biežāk publiskajā telpā dzirdam stāstus par šķiršanos, kas notiek it kā bez nopietna iemesla. Abi vai viens no laulātajiem vienkārši vairs neizjūt sevis piepildījumu šādās attiecībās. Un pāri vairs negrib pielikt pūles lai attiecības restartētu kā tas bija vēl pavisam nesen. Šķiršanās ir padarīta pat vieglu un sabiedrībā nenosodītu rīcību, vienalga vai tev ir bērni vai nav.

Tātad primārā lieta ir katrs ģimenes loceklis atsevišķi, un tikai pēc tam visa ģimene kopā. Tas cita starpā arī ir novedis pie situācijas kad tradicionālās ģimenes ir tikai viens no daudziem ģimeņu veidiem, jo bez tradicionālās ģimenes (vīrietis, sieviete un bērni) paralēli eksistē citas formas: viena sieviete un bērni; viens vīrietis un bērni; divas sievietes un bērni; divi vīrieši un bērni; vīrietis, divas sievietes un bērni; sieviete, divi vīrieši un bērni; divi vīrieši, divas sievietes un bērni; māsa (vai brālis), kas palīdz māsai audzināt bērnus utt.

Dažās Eiropas valstīs tiek iets vēl tālāk un publiskajā telpā nereti vārds “ģimene” tiek aizstāts ar vārdu “mājsaimniecība”. Piemēram Vācijā tik lietots vārds “Haushalt”. Šis jēdziens  sevī ietver gan tradicionālās ģimenes, gan oficiāli nereģistrētas ģimenes, gan vientuļo vecāku ģimenes gan arī tā sauktās jauktās jeb paplašinātās ģimenes.  

Līdz ar izmaiņām ģimenes institūtā ekonomiski un demogrāfiski attīstītajās valstīs, tostarp arī Latvijā valdošais ir t.s. modernais dzimstības tips, kas raksturīgs ar to, ka ģimenes pašas regulē sev bērnu skaitu. Faktiski iespēja un prasme regulēt bērnu skaitu ģimenēs mūsdienu modernajā sabiedrībā novedusi pie tā, ka tagad ģimenēs vidēji ir viens, maksimums divi bērni. Zema dzimstība ir raksturīga ne tikai Latvijai, bet arī visām pārējām Eiropas valstīm. Kā trāpīgi uzsvērts analītiskajā ziņojumā “Latvijas ģimenes paaudzēs 2018”, iepriekš par nesatricināmiem uzskatīto tradicionālās ģimenes pamatu transformācija ir loģisks vispārējā modernizācijas procesa iznākums. Šis process tika nosaukts par Otro demogrāfisko pāreju(turpmāk –ODP) (LU FSI, 2019).

Tā saucamā Pirmā  demogrāfiskā  pāreja (PDP) paredz  tā  saucamā  līdzsvara punkta  sasniegšanu,  kurā  iedzīvotāju  ataudzi  nodrošina  vienkārša  paaudžu  aizvietošana.

Otrās  demogrāfiskās  pārejas  koncepcijas  autori uzskata ka PDP bija tikai sākums jaunai demogrāfiskai realitātei. Tai raksturīga dzimstība zem ataudzes, noturīgas saites iziršana starp laulību un dzimtes turpināšanas procesu un partnerattiecību formu daudzveidība (Lesthaeghe, 2014).

Personīgi es sliecos piekrist šīs koncepcijas pārstāvjiem. Pastāvošās realitātes apstākļos, kad individuāla, egoistiska  savu vēlmju apmierināšana skaitās norma, lai mūsdienās vecākiem būtu bērni (vai pirmais bērns), tiem ir jāapmierina kāda vecāku vajadzība. Tās vajadzības, kādas bērni apmierināja agrāk (ekonomiskās, sociālās nodrošināšanas, informācijas apmaiņas), tagad nepastāv.

Taču bērni arī kulturāli attīstītam cilvēkam ir vajadzīgi, un tos viņam nevar aizstāt ne visinteresantākais darbs, ne vaļasprieks, ne mantas, ne bērnu aizstājēji (suņi, kaķi vai citas dzīvas radības). Manuprāt, cilvēks pilnvērtīgs var justies tikai tad ja bez sabiedriskā gandarījuma tas gūst arī tīri personīgu gandarījumu tādās intīmās jūtās kā tīra, beznosacījuma mīlestība kāda var būt tikai vecākiem pret bērniem. Tomēr nepretendēju uz absolūto patiesību jo apzinos ka dažādas ģimenes dažādi saprot to, kāpēc tām vajadzīgi bērni.

Varbūt šīs modernās tendences nav bīstamas (vismaz pagaidām) lielajām nācijām, bet mazām nācijām šāda attieksme un vērtību maiņa var būt letāla. Tādēļ ikvienas valdības uzdevums būtu mēģināt ja ne tās apturēt, tad vismaz bremzēt. Mums vajadzētu mācīties no citu kļūdām, galu galā ne viss kas der draudzīgajai Eiropai, der arī mums.

Es nenoliedzu ka cilvēkus nedrīkst dalīt nedz pēc rases, reliģijas, vecuma, nedz pēc ticības vai seksuālās orientācijas, tomēr uzskatu ka Latvija tagad vairāk kā jebkad agrāk nepieciešamas stipras, noturīgas un laimīgas ģimenes ar bērniem un valsts pienākums ir tās stiprināt. Tikai tā mēs varam garantēt savas nācijas un valsts pastāvēšanu arī tuvākajā nākotnē,

 Nav noslēpums ka bērni prasa ģimenei ne tikai materiālas dabas izdevumus, bet arī  laiku viņu apkopšanai un audzināšanai. Tas daļēji atrauj vecākus no sabiedriskās un kultūras dzīves, no dažādiem vaļaspriekiem, liek sašaurināt draugu un paziņu loku. Līdz ar to valdībām būtu jāspēj rast viedus kā kompensēt šīs un citas grūtības, kas rodas līdz ar bērnu aprūpi.

Tomēr, lai arī cik bēdīgi viss izskatās tagad, es esmu optimists. Realitāte ir plūstoša un vērtības mainās. Tieši tāpat kā postmodernitāte nomainīja modernitāti. Kaut kas pavisam cits nāks postmodernitātes vietā.

Tagad atkal Margadops. tad vēl

Ļoti labi apzinos, ka ultra-kreisi-liberāli noskaņotajās un politiski uzlādētajās Vācijas augstskolās ikviens darbs par šādu tematu ir bīstams. Ja vien nepopularizē Sandras Hārdingas (Sandra Harding) sieviešu stāvokļa teoriju (women’s standpoint theory) vai jebkādu citu  radikālā feminisma mācību kas uzsver sieviešu apspiesto stāvokli, tu riskē iekulties nepatikšanās. Brīvi paužot savas domas es uzliktu sev neaptēsta ortodoksa birku, tas labākajā gadījumā.

Tomēr, mācos Latvijā un tāpēc būšu godīgs pret sevi un pasniedzēju.

Domāju, tradicionālās vīriešu sieviešu lomas savā būtībā nav sliktas, kaut arī modernie feminisma pārstāvji cenšas tās nozākāt.

Tā saucamajos “sieviešu žurnālos” tiek forsēts viedoklis, ka mūsdienās, tas it teju vai negods būt mātei un mājsaimniecei. Tomēr, ja sieviete no šāda dzīvesveida – pavadot un sagaidot bērnus no skolas, gatavojot maltīti un apdarot mājas soli – gūst piepildījumu un viņas vīrs spēj to nodrošināt, kāpēc to nedarīt?

Mēs bieži mēģinām pārprogrammēt to, kas mūsos ielikts no dabas, taču vai tas vienmēr ved labā virzienā? Tas ka sieviete nedara “vīriešu darbus” nenozīmē ka viņai nav teikšana ģimenē.

Lai arī ko teiktu feminisma pārstāvji, uzskatu ka funkcionālistu Talkota Pārsona (Talcott Parsons) un Roberta Beils (Robert Freed Bales) teorija par dzimumu lomām joprojām ir aktuāla. Proti, viņi uzskatīja ka vīrietim un sievietei katram ir specializēti uzdevumi un privilēģijas.  Autori  noradīja,  ka lielākajā daļā sabiedrību vīrietis pilda instrumentālā līdera lomu, vadot ģimenes ekonomiskās funkcijas, savukārt sieva uzskatāma par ekspresīvo līderi, kura pārziņā – rūpes par ģimeni (Parsons & Bales, 1955, p. 16).

Atskatoties pagātnē var pieņemt ka šāds lomu sadalījums labvēlīgi ietekmē laulību stabilitāti un ilgnoturību.

Apzinos ka šāds apgalvojums ir klaji spekulatīvs, bet mūsdienās rietumu valstīs vērojamā augstā laulību šķiršana un vientuļo vecāku ģimeņu skaits liecina, ka mākslīgi radītā spriedze starp vīriešiem un sievietēm nebūt neveicina ģimenes stiprību.

Vēsturiski Latvijā, vismaz tās rietumu daļā, varas sadale ģimenē vienmēr ir bijusi diezgan vienlīdzīga. Vīrieši darīja smagos lauku darbus, kamēr sievietes bija atbildīgas par mājas saimniecības vadīšanu. Nozīmīgi lēmumi ģimenē bieži vien tika pieņemti kopīgi. Tas labi aprakstīts latviešu literatūras klasiķu – Edvarda Virzas un Aleksandra Grīna darbos.

Līdz ar to, manuprāt, šāda diskusija par lomu sadali ģimenē, vismaz Latvijā ir mākslīgi uzspiesta. Nenoliedzami, mūsdienās sieviete var sevi apliecināt darba tirgū un nopelnīt tikpat vai vēl vairāk par vīrieti. Tas var novest pie lomu maiņas, kad vīrietis rūpējas par bērniem un saimniecību, bet sieviete vairāk par ģimenes budžetu.

Vai tas stiprina ģimenes? Es nezinu. Manuprāt, pienākumu dalīšanā būtisks ir tas, kā partneri izjūt savas attiecības.

Parasti, attiecības nonāk krīzes situācijā, ja kāds no pāra saprot, ka viņš visu dara viens pats. Tāpēc partneriem vajadzētu būt elastīgiem un palīdzēt viens otram, nevis ignorēt, norādot, ka tas nav viņa pienākums.

Nekad nevajag uzstāt uz burtisku pienākumu izpildi, piemēram, ja sievai nav spēka, tad vīrs var nomazgāt traukus, un ja vīrs nav mājās, sieva var ieskrūvēt lampiņu.

Leave a comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *